Redzu, saprotu, domāju, ne-aizmirstu, ne-klusēšu.

Radīt LV

Pievienots: 19. Novembrī, 23:30, 2011, 6 komentāri

Palasot Ditas Arājas blogu (http://www.politika.lv/blogi/), kas tapis šo valsts svētku priekšvakarā un šo publikāciju un VVF pārdomas, kas viņa tagad vairs neteiktu, ka MĒS esam lieli un vareni un visas citas paškritikas un paššaustījumus, vēlos teikt šo: Vai jūs atceraties to filmu `Rīgas sargi` un tur bija viens cilvēks, kurš ar lauznīti sāka celt ārā bruģakmeņus brīdī, kad neviens neuzdrošinājās celt aizstāvību Rīgai no bermontiešiem? Visiem parasti patīk tas, ko visi meklē - šeit tā bija vienkārša cilvēciska spītība un neatlaidība, ko bija radījis gara spēks, lielums garā. Mums arī šodien trūkst šo garā lielo cilvēku, kuri var tā neatlaidīgi ar lauznīti sākt klusām, pulcināt klāt, neatkāpties un riskēt un baidīties un tomēr panākt savu. A kas mums ir? Katrs apčamda savu bankas kontu un bikšu priekšu biežāk nekā domā par kopīgo labumu. Tikmēr ņemas, kamēr spēja domāt par kopīgo atmirst...
Otrs cilvēks sēdēja (tajā filmā) pilī starp izšķiršanos, kam ticēt - bruģa lauzējam vai projām mucējiem. Un redziet, ja tur ārā nebūtu bijis tāda viena cilvēka, kas lauž bruģi, pilī sēdētājam būtu tikai viena izvēle, bet opcijas `varbūt` varbūt arī nebūtu.
Tāpēc nav tik svarīgi, ka dievinājumam izvēlēts Ulmanis K., tāpēc nav svarīgi, ka mēs esam politisko NVO spēļu laukumā (http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/latvijas_taisisana/), tāpēc nebūtu tik būtiski cik mēs iedomājamies esam garā vareni, svarīgi ir tas, ka ir kaut viens, kurš ir gatavs tos akmeņus no bruģa sākt lauzt pa vienam, pa vienam vien un uzpriekšu, paturot acīs mērķi, kas ir nolikts: radīt tādu valsti, kurā pašiem latviešiem gribētos būt, un tas aizvien vēl ir projekts. Bet tas, kas notiek ir projekta realizācijas process, kurā katram jāpilda savas aktivitātes, katram no mums, ik dienu un kādam ir jāsēž tai pilī, lai kāds redzētu tālumā un apliecinātu citiem, ka neesam novirzījušies no mērķa.
Un nesmejieties (mēs visi esam baigie ciniķi, kamēr par apsmieklu neesam kļuvuši paši) lielākais varoņdarbs un grūtākais uzdevums ir katram pašam tikt ar saviem `itkā mazajiem` uzdevumiem galā. Tādējādi mēs nonākam pie vienkārša secinājuma - mēs katrs, katru dienu radām (vai ne-radām) savu valsti, ejam `uz` vai no mērķa, citas opcijas nav. Tāpēc pie VVF apgalvojuma par lielajiem un stiprajiem latviešiem es liktu jautājuma zīmi: Mēs esam lieli un stipri? Ja jā, tad uzvaram sevi un veicam projektu Nr.1. - `Radīt LV`.